Kāpēc ome ārsta kabinetam iet ar līkumu? Vai gluži pretēji - ''dzīvo'' pie ārsta

Senioru attieksme pret došanos pie ārsta un veselību kopumā ir dažāda, taču skaidrs, ka bez ievērības šo jautājumu atstāt nevar. Vienā gadījumā ielaista kaite omei vai opapam var būt daudz bīstamāka nekā cilvēkam darbspējīgā vecumā, savukārt otrā scenārijā dzīve nemitīgā uzbudinājumā arī labu galu negarantē. Ko darīt ar mūsu senioriem? Konsultē ''Veselības centra 4'' filiāles ''Anti-Aging Institute'' geriatrs, profesors Jānis Zaļkalns.

Pieredzes stāstā dalījās Baiba, kurai galvassāpes sagādā ome un viņas kategoriskā atteikšanās apmeklēt ārsta kabinetu. Sieviete atminas, ka pagājušā gada laikā vecmammai neskaitāmi daudz reižu piesūkušās ērces – viņai atlicis tikai aiziet līdz mazmājiņai, lai ērce jau būtu pieķērusies. ''Atceros, ka vasarā vien viņai kādas trīs reizes uz ādas parādījās Laimas slimībai raksturīgie pleķi. Pirmajā reizē aizgāja pie ģimenes ārsta, uztaisīja pārbaudes. Nākamajās tikai piezvanīja ārstam un paprasīja izrakstīt antibiotikas – ne mēs ar mammu, ne ārsts nevarēja pierunāt viņu aizbraukt atkal pārbaudīties, lai būtu par 100 procentiem droši, ka tā tiešām ir Laimas slimība, un noskaidrotu, vai viss cits ir labi. Ome tikai atrunājās: ''Ko es tur iešu? Nekādas jēgas no tā nav.''''

Ja ar Laimas slimību Baibas vecmammai jau ir pieredze un, kā teic viņa pati, ''varbūt tiešām var iztikt ar antibiotiku izrakstīšanu pa telefonu un bez liekas braukšanas pie ārsta'', tad ar to likstas nav beigušās. ''Pirms kāda mēneša oma nokrita un stipri sasita roku, par ko viņa paziņoja tikai divas nedēļas pēc kritiena un tikai tad, kad roka bija uzpampusi un vairs nebija kustināma. Neko ātrāk mums neteica, jo iepriekš brīdinājām, lai neiet un nedara to, kas viņai vairs nav pa spēkam. Bet tieši to arī bija darījusi un nokritusi. Sākumā pat ar visu sāpošo un sapampušo roku turējās pretī, ka nevajag taču braukt uz traumpunktu, būs jau labi. Nu, protams! Gribi vai negribi, bet aizveda viņu, un izrādījās, ka roka lauzta un jāliek ģipsī. Kauli gan aug labi, un viss ir kārtībā, bet no ģipša būtu varējusi tikt vaļā ātrāk, viss būtu nesāpīgāk, ja viņa runātu un gribētu braukt pie dakteriem.''

Savukārt Mārtiņš dalījās pieredzē, ka vecmamma teju visu laiku sēž un ''štuko'' sev kaites, salīdzinoši lielu daļu ikdienas pavadot pie ārstiem. Paklepo un nospriež, ka noteikti kakla vēzis. Aiziet, pārbaudās, nē, nav. Pasūdzas, cik ļoti nepatīk pie ārstiem, bet tad patausta locītavu un nodomā: ''Vai tik man vispār nav tas te... kā viņu tur? Artrīts?'' Ja sāp roka, tad tas noteikti no tā, ka asinīs kaut kas nav labi, un tamlīdzīgi.

Profesors Jānis Zaļkalns, geriatrs, kurš konsultē arī ''Veselības centra 4'' preventīvās medicīnas klīnikā ''Anti-Aging Institute'', uzsver – pirms ķeršanās klāt tieši senioriem jāaplūko cilvēks kā indivīds un jāsaprot, ka vide, kurā veidojusies vērtību sistēma, arī veselības loma, katram ir citāda. ''Līdz ar to jāteic, ka aina ir ļoti raiba un atšķirīga. No klīnikas ārsta viedokļa negribētu teikt, ka seniori vairās iet pie ārsta, taču ir arī tāda daļa. Kopumā aina attieksmē pret veselību ir ārkārtīgi daudzveidīga.''

Taujāts, kas varētu slēpties zem tādām frāzēm kā ''Vecvecākiem bail no ārstiem kā no uguns!'', speciālists norāda uz vairākiem variantiem. Viens no tiem – gribas instinktu reducēšanās, kas raksturīga novecošanās procesam. ''Tas nozīmē, ka cilvēks vispār nevar kaut kam saņemties. Viņš nevar saņemties veselībai, mājas darbiem, dzīvokļa uzkopšanai un tā tālāk. Tieši tāpēc, ka viņiem negribas, tiek mākslīgi būvētas kaut kādas barjeras,'' teic profesors. Vai nedošanās iemesls varētu būt saistāms arī ar bailēm no slimībām un nāves? Geriatrs Zaļkalns tā nedomā. ''To vecāku cilvēku populācijā gan īpaši neredzam.'' Tāpat profesors norāda uz veselības aprūpes pieejamību senioriem – ne tikai Rīgā, bet no Ludzas līdz Liepājai.

Tā kā vecāka gadagājuma cilvēks nav tik varošs un darošs, viņš summēs visus faktorus, kuri ir pret to, lai viņš, pat gribēdams par savu veselību rūpēties, nesteidz. Ja jau man nav lemts, nav lemts, un paļaujos uz Dievu. Būs veselība, būs. Vajadzēs doties kapu kalniņā – nu, ko lai dara. Jānis Zaļkalns, geriatrs Taču daudziem senioriem ir laimējies – viņiem ir palīdzēt griboši un varoši tuvinieki un draugi, kuri gatavi izdarīt teju visu viņu vietā – sākot no pieraksta un beidzot ar zāļu iegādi. Viss, kas senioram jāizdara, – jāgrib aiziet, tomēr nereti arī šāda palīdzība tiek atteikta. Profesors Zaļkalns norāda, ka bēdīgajā stāstā ir arī kāda pozitīva iezīme. ''Nav slikti, ka cilvēkam gribas būt iespējami autonomam, neatkarīgam no citiem, jo tāpat, pienākot solīdam vecumam, gribot negribot atkarība no līdzcilvēkiem bieži veidojas. Bet vecāko cilvēku paaudzē ir tādi, kuri domā, ka viņiem nav nekādu tiesību bērnu un mazbērnu ģimenēm atņemt laiku, finanšu līdzekļus, jo pašiem ir problēmas. Viņi negribētu nekādā veidā – ne palīdzībā, ne naudā – būt no kāda atkarīgi. Un tā nav vienkārša iespītēšanās.''

Savukārt otrs variants – šāda seniora nostāja ir vistīrākā iespītēšanās. ''Novecošanās gaitā, un tas ir likumsakarīgi, var mainīties indivīda personība. Cilvēki var kļūt ievērojami citādi, nekā mēs viņus pazinām, – ļoti atvērtie un sirsnīgie nocietinās, bet tie, kas bijuši dziļi sevī, atveras. Un tad ir jautājums, vai viņš neveco veselības vai neveselības versijā,'' skaidro Zaļkalns. Senioru grupā slimam cilvēkam var būt nevis viena, bet entās slimības, un starp daudzajām slimībām nav iespējams noteikt prioritāti. Līdz ar to ''zāļu sauja vairākas reizes dienā'' kļūst par seniora realitāti, teic profesors. ''Un tad cilvēks piekūst, nogurst no mokām un vai nu pats, vai ar asistenta, ģimenes locekļa palīdzību iet pie ārsta izmeklēties, lietot zāles. Viņš nogurst no visiem procesiem un arī domām par to. Un tad atmet ar roku.''

No kancerofobijas līdz tusēšanai poliklīnikā

Tiem, kuru dienas rit, cenšoties pārliecināt seniorus doties pie ārsta, ome un opaps, kuri paši auj kājas un pie pirmās sāpītes grib par to informēt ārstu, reizēm uz kabinetu dodoties jau ar savu diagnozi, šķiet kā debesu dāvana. Realitātē arī šis nav ideāls scenārijs. ''Cilvēks, kuram šodien ir 80 gadu, jau aptuveni 30 gadus, tāpat kā Latvijas darba tirgus, dzīvo informācijas tehnoloģiju laikmetā. Mums ir seniori, kas darbojas interneta vidē, kuri lasa informāciju. Ja viņam iesāpas locītava vai pakrūte, viņš uzreiz ieslēdz māti ''Google'', uzklikšķina un atrod dažādas versijas. Nobīstas un iet pie ārsta jau ar gatavu diagnozi. Tā ir kategorija, kas dažādu iemeslu un apstākļu dēļ ir hiperjutīga pret savu veselību. Savā ziņā tas ir labi – ja nebūtu satraukuma uzslāņojuma.''

Neejot pie ārsta un neatsaucoties iespējām, kādas senioriem ir pieejamas veselības aprūpē, cilvēks faktiski sagrauj to likteni, kuru Dievs viņam būtu devis, pārdomās dalās geriatrs. ''Tas ir skumji, jo 21. gadsimts raksturojas ar to, ka lielākajai daļai hronisko slimību varam pievienot vārdu ''kontrolēta''. Respektīvi – cilvēks savlaicīgi vēršas pie ārsta, kurš rūpīgi iepazīstas ar pacienta sūdzībām, izmeklē viņu, kopīgi vienojas par izmeklēšanas programmu un tad nonāk pie diagnozes un runā, ko darīt tālāk. Ja tā visa nav, slimība iet savu gaitu, un ir ļoti žēl, ka 21. gadsimtā parādās slimības ar fatālu iznākumu, kas nekādā gadījumā tā nebūtu, ja cilvēks nopietnāk attiektos pret savu veselību.'' Profesors arī aicina ņemt vērā, ka, sakot ''vecums nenāk viens'', daudz vairāk tiek domāts par mentālām, nevis ķermeniskām slimībām.

Cilvēks ir spītīga būtne, un senioru vecumā šī izpausme viennozīmīgi nemazinās. Tieši tāpēc atbilde uz jautājumu, ko darīt tuviniekiem, kuru mīļais vecāks vai vecvecāks ne par kādu naudu negrib doties pie ārsta, esot gatavs pat sadzīvot ar sāpēm pēc akūtas traumas vai hronisku slimību gadījumā, ir sarežģīta. Profesors Zaļkalns teic, ka risinājums izriet no seniora personības un iespējamām tās izmaiņām novecošanās laikā.

Mēs viņu nekad nepārmācīsim un diez vai par kaut ko pārliecināsim. Varam tikai motivēt! Un tam var būt nepieciešams neliels laiks. Šobrīd ir kategorisks noliegums, rīt pieļāvības variants, bet trešajā dienā pārliecība – ja reiz jūs tā domājat, varbūt tiešām vajag! Tas savukārt nozīmē, ka mazo padomu, kas vērsts veselības un dzīvības saglabāšanas virzienā, vajag pilināt – šodien papilināt, un tad rīt, parīt, teic Zaļkalns.

Visu rakstu lasiet portāla delfiplus.lv 2022. gada 27. aprīļa publikācijā