Diagnoze - veģetatīvā distonija

Diagnozi ''veģetatīvā distonija'', šķiet, ir dzirdējis ikviens, un pirms dažiem gadiem tā pat ieguvusi piedēvējumu – modes slimība. Tomēr daudzi joprojām nesaprot, kas tā ir, tostarp arī cilvēki, kas ikdienā ar to sastopas regulāri. Skaidro ''Anti - Aging Institute'' psihoterapeite Agnese Sperga

Veģetatīvā nervu sistēma ir tā, kas nav pakļauta cilvēka gribai un darbojas automātiski, skaidro Dr. Sperga. Šī nervu sistēma ir ļoti saistīta ar tiem smadzeņu centriem, kas apstrādā emocijas, līdz ar to ilgstošs emocionālais stress rada izmaiņas veģetatīvajā nervu sistēmā, kas kļūst ļoti uzbudināta. Rezultātā parādās dažādi somatiski simptomi tajās orgānu sistēmās, kuras ietekmē veģetatīvā nervu sistēma, – kardiovaskulārajā, gremošanas, respiratoro, kā arī uroģenitālo orgānu sistēmā.

Tiesa, tā kā veģetatīvā distonija būtībā ir psihoemocionāls traucējums, somatiskajiem simptomiem nav organiska skaidrojuma. Citiem vārdiem – veicot dažādus izmeklējumus, nekādas organiskas (piemēram, sirds aritmija, kuņģa čūla, urīnceļu infekcija u. c.) patoloģijas neparādās.

Parasti cilvēki, kam ir veģetatīvā distonija, šos simptomus attēlo tā, it kā viņiem patiešām būtu somatiskie traucējumi, piemēram, sirds, urīnceļu, gremošanas trakta patoloģija. Viņiem tiešām ir sajūta, ka tur ir slimība, tāpēc viņi ļoti fokusējas uz šiem simptomiem un nemaz neapzinās, ka tos rada emocionāli cēloņi, nevis organiski. Kā jau minēts, galvenais faktors, kas veicina veģetatīvās distonijas attīstību, ir ilgstoši nerisināts emocionālais stress. Tas var būt kā apzināts, tā arī neapzināts. Tāpat stresa avoti var būt dažādi un kombinēties, piemēram, augsta atbildības sajūta darbā, kas noved pie pārstrādāšanās, nesaskaņas attiecībās, ģimenes konflikti, šķiršanās, tuvinieka nāve, šī brīža situācija valstī u. c. Jāpiemin arī, ka fokusēšanās uz simptomu, somatisko cēloņu meklējumiem, nevis arī emocionālu cēloņu meklējumiem un risinājumiem var veicināt traucējumu attīstību. "Ja tas netiek adekvāti risināts, simptomiem ir tendence pastiprināties. Tad ir atkārtota vēršanās pie ārstiem, un veidojas tāda kā spirāle," papildina speciāliste un min, ka var būt arī cilvēki, kuriem veģetatīvā distonija nāk ar kaut kādiem ieguvumiem, piemēram, tiek saņemta aprūpe, uzmanība un klātbūtne no tuvajiem cilvēkiem, ko citādos veidos nav iemaņu gūt. "Arī tas var traucēt meklēt risinājumu."

Izslēdzoša diagnostika

Turpinot par iespējamiem simptomiem, Sperga izdala divu veidu simptomus:

1. Vieni ir tieši saistīti ar veģetatīvās nervu sistēmas uzbudinājumu – tie skar iepriekš pieminētās sistēmas. Tad cilvēks var sajust sirdsklauves, var būt auksti vai karsti sviedri, karstuma viļņi, sausums mutē, spiediena sajūta pakrūtē, trīce u. c. Jāpiebilst, ka šos simptomus vienmēr pavadīs bažas par veselību. "Piemēram, cilvēks sajutīs sirdsklauves un domās – viņam ir infarkts. Bieži vien tad zvana neatliekamās palīdzības dienestam vai brauc uz slimnīcu, jo ir fantāzija, ka kaut kas organiski nav kārtībā."
2. Otra veida simptomi ir ļoti nespecifiski un mainīgi. "Dažādas smeldzošas sajūtas pakrūte, spiediena sajūta krūtīs, asas sāpes pakrūtē vai starpribās, dedzināšanas sajūta. Reizēm cilvēki mēdz teikt, ka ir sajūta – viņi ir uztūkuši. Citreiz var būt kamola sajūta rīklē. Tās ir sajūtas, kas nav tipiskas pie kāda konkrēta somatiska traucējuma."

Ārste psihoterapeite arī uzsver, ka nevajadzētu fokusēties tikai uz izmeklējumiem, – ja, veicot pamata izmeklējumus, viss ir kārtībā, būtu jāapstājas un jāapsver citas iespējas. Savukārt pēc organisku iemeslu izslēgšanas ir jāveic psihiskā stāvokļa diagnostika, ko var izdarīt psihiatrs vai ārsts psihoterapeits. "Veicot izvērtējumu, mēs konstatējam, ka šiem cilvēkiem ļoti bieži ir augsts trauksmainības līmenis, viņi ir ļoti bažīgi un emocionāli labili, ir izteikta baiļu izjūta, grūtības uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus. Tiek izvērtēts tas, kā cilvēks reaģē uz stresu un kā tiek ar to galā, jo šādiem cilvēkiem bieži vien ir tendence uz ikdienas stresa situācijām reaģēt ar pārlieku bažīgumu. Var būt arī tā, ka emocionālo pārdzīvojumu (piemēram, neveiksmi darbā, nesaskaņas attiecībās, šķiršanos u. c.) cilvēks nemaz nespēj izjust, taču to sajūt tikai fiziskā veidā. Diemžēl viņi bieži vien nespēj šo emocionālo fonu saistīt ar fiziskām reakcijām un simptomiem. Un te rodas neizpratne par simptomu cēloņiem."

Ņemot vērā, ka veģetatīvās distonijas diagnostika ietver divas daļas – somatisko cēloņu izslēgšanu un psihiskā stāvokļa diagnostiku –, tā ārstiem var būt pat ļoti liels izaicinājums. "Veģetatīvās distonijas simptomu ir daudz, un tie ir dažādi, līdz ar to bieži vien tie pārklājas ar citām kaitēm, tostarp somatiskām un psihiskām. Piemēram, pie depresijas var būt līdzīgi simptomi, kur kādā gadījumā abas diagnozes var kombinēties. Tāpēc ir ļoti labi, ja ir multidisciplināra pieeja, kur ir piesaistīti gan ģimenes ārsti, gan tieši psihiskās veselības aprūpē strādājošie speciālisti," stāsta Sperga.

Ārstēšanas metodes

Ir skaidrs, ka jebkuri psihoemocionālie traucējumi lielākā vai mazākā mērā ietekmē cilvēka dzīvi, tostarp attiecības ar citiem. Tieši veģetatīvās distonijas gadījumā cilvēki ir ļoti trauksmaini, jo bieži nesaprot, kas ar viņiem notiek.

Daudziem kādā brīdī sāk likties, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, ka viņi nav adekvāti. Pacienti reizēm stāsta, ka ir sajūta – viņi jūk prātā, jo simptomi jau ir īsti, bet skaidrojums tiem netiek rasts. Tad sākas fantāzijas, ka cilvēks jūk prātā u. tml. Tas var ieteikt šiem cilvēkiem norobežoties no citiem, jo viņi jūtas tā, it kā visiem ir apnikuši ar savām sūdzībām un tas citus apgrūtina. Kad cilvēks ir nonācis pie diagnozes "veģetatīvā distonija", ir laiks ar to strādāt – tā ir jāārstē. Arī te, līdzīgi kā citu psihoemocionālo traucējumu gadījumā, palīdzēt var kā psihoterapija, tā arī medikamenti. Runājot tieši par medikamentiem, tie būs vajadzīgi smagāku traucējumu gadījumos ar mērķi īslaicīgi atvieglot simptomus, ja tie ir ļoti izteikti, nepatīkami un traucē ikdienas gaitās. "Piemēram, cilvēks nevar aiziet uz darbu. Protams, tad medikaments ir vajadzīgs, lai viņš vispār spētu atsākt funkcionēt. Tad jau var turpināt strādāt psihoterapijā un pieskarties emocionālajiem jautājumiem, kas ir fonā."

Vai tiešām "modes slimība", pret kuru izturēties nenopietni?

Domājot par veģetatīvo distoniju, atminos, ka pirms dažiem gadiem daļa sabiedrības, tostarp arī speciālisti, to iesauca par modes slimību, kas šķiet neierasts apzīmējums nopietniem psihoemocionālās veselības traucējumiem. Speciāliste skaidro, ka iemesli šādam piedēvējumam varētu būt dažādi. "Viens varētu būt – tas ir labs veids, kā izskaidrot, kas ar tevi notiek, patiesībā nepasakot neko. Par veģetatīvo distoniju visi it kā ir dzirdējuši, bet vārds vēl neko neatklāj, kas ar to cilvēku notiek. Tas tad varētu būt pieņemamāks veids, kā pastāstīt citiem, minot konkrētu diagnozi, bet neminot neko sīkāk un detalizētāk.

Tāpat laikā, kad veģetatīvo distoniju aktīvi dēvēja par modes slimību, nereti izjutu, ka cilvēkiem ar šādu diagnozi vai nojautu par to bija visai nenopietna attieksme: "Tas viss ir uz nervu pamata – pasāpēs un pāries." Protams, esam raduši pārsvarā reaģēt uz fiziskās veselības problēmām, jo tās mēs savā ziņā redzam. Bet vai ir pareizi neuztvert nopietni veģetatīvo distoniju – psihoemocionālos traucējumus kopumā? "Te var salīdzināt ar jebkuru somatisko slimību vai simptomiem, piemēram, cilvēkam ilgstoši pakrūtē ir dedzinoša sajūta vai sāpes ēšanas laikā. Te arī ir divi varianti – vai nu tu ej pie ārsta, meklē cēloni, mēģini saprast, ar ko šie simptomi varētu būt saistīti, vai ignorē to un mēģini tam pielāgoties. Piemēram, ēst mazāk vai neēst vispār. Bet tad ir jautājums: kas notiks tālāk, vai cilvēks neiedzīvosies smagākā patoloģijā – kuņģa čūlā vai čūlas plīsumā? Tas arī ir jautājums par to, kā cilvēks redz ilgtermiņa sekas šādam stāvoklim un ko viņš izvēlas.

Tikpat labi arī pie somatiskiem traucējumiem cilvēki bieži vien izturas vieglprātīgi, neiet pie ārsta, mēģina kaut kā sadzīvot. Līdzīgi ir arī ar veģetatīvo distoniju – vai nu tu to risini, mēģini saprast cēloņus, meklē ārstēšanas veidus, vai ignorē un mēģini kaut kā pielāgoties, izolējies no citiem, ierobežo savas aktivitātes. Bet tad arī ir jautājums – kādas būs ilgtermiņa sekas? Iedzīvošanās depresijā, varbūt attīstīsies psihosomatiskas slimības u. tml. salīdzinājumos attieksmes nozīmi skaidro Sperga Viņa gan piebilst, ka grūti pateikt – tas ir pareizi vai nepareizi. Tas ir jautājums par ilgtermiņa sekām, "vai tu spēj apzināties un izvērtēt, vai esi nākotnē gatavs saskarties ar tādu situāciju, ja nē, tad tu dodies risināt, jo psihoemocionāli traucējumi ne ar ko neatšķiras no somatiskiem – tie ir jārisina, un, ja tu nerisini, tur ir ilgtermiņa problēmas, jo paši no sevis tie atrisinās reti", uzsver ārste psihoterapeite.

Vairāk lasiet portāla "Delfi.lv"