Saldinātāji: plusi un mīnusi
Bieži vien dzirdams, ka cukuru ieteicams aizstāt ar saldinātājiem. Tos izmanto saldajos ēdienos, nereti pievieno arī dažādiem fitnesa produktiem. Saldinātāji var būt vispār bez kalorijām, vai arī to ir daudz mazāk nekā ''baltajā'' jeb cukurbiešu cukurā. Vilinoši, vai ne? Taču - kādi zemūdens akmeņi tajā ir? Skaidro ''Veselības centra 4'' filiāles ''Anti-Aging Institute'' uztura speciālists Ansis Zauers.
Izvēloties, ar ko ēdienu saldināt, jāsaprot mērķis. Piemēram, cukura aizstājēji var būt lieliska alternatīva cukura diabēta gadījumā, ja tomēr saldo garšu gribas, bet balto cukuru nevar lietot, vai arī - lai uzņemtu mazāk kaloriju. Taču grūtniecēm, bērniem, veseliem cilvēkiem, kuriem nav svara problēmu, tai nevajadzētu būt pirmajai izvēlei.
Ansis Zauers, kuru kā uztura zinātnieku interesē, kas notiek tālāk, kad izvēlētais saldinātājs nonāk cilvēka organismā, uzsver: ''Kaloritāte ir tikai viens rādītājs. Atšķirībā no daudzām citām uzturvielām lielākā daļa saldinātāju, nonākot tievajā zarnā, nesadalās – tie nonāk līdz resnajai zarnai. Un jautājums: kā ietekmē to? Manā uztverē, speciāli veidotam saldinātājam šajā ziņā jābūt ar pievienoto vērtību mikrobiomam. Ja labās baktērijas to apēd – lieliski. Un no šī aspekta esmu izveidojis ''trīs saldinātāju TOP ''nē'''' – tie ir aspartāms, sukraloze un acetilsulfāts K. Pierādīts, ka šiem saldinātājiem resnajā zarnā ir tendence vairot slikto mikrobiomu. Turklāt aspartāms var palielināt apetīti, kam sekas var būt tieši svara pieaugums.''
Lasiet rakstu portāla www.delfi.lv/calis 2022. gada 26. februāra numurā.