Kas ir caurumotās zarnas sindroms un kā tas apdraud visu organismu

Caurumotās zarnas sindroms

 

Caurumotās zarnas sindroms ir salīdzinoši jauns jēdziens, kam pēdējos gados pievēršas arvien vairāk pētnieku. Ja zarnās izveidojušies mikroskopiski caurumiņi, zarnu baktēriju daļiņas iekļūst asinsritē un rada hronisku iekaisumu, kas var izsaukt virkni slimību. Pagaidām galvenais līdzeklis zarnu sieniņu aizsardzībai un atveseļošanai ir mikrobiotas stiprināšana un uzlabošana.

Žurnāla ''Veselība'' lasītājus konsultē dr. med. Vita Skuja, ''Veselības centrs 4'' filiāles ''Anti-Aging Institute'' un grupas uzņēmuma ''Capital Clinic Riga'' gastroenteroloģe, iekšķīgo slimību ārste.

Labas un sliktas zarnu baktērijas. Zarnas ir lielākais imūnās sistēmas orgāns, kas apmāca kompetentas imūnšūnas - gan tādas, kas palīdz imūnsistēmai atpazīt dažādus kaitniekus, gan tādas, kas veido antivielas, gan tādas, kas pašas kaitniekiem uzbrūk. Procesi, kas nodrošina zarnu fizisko barjeru, ir vienoti, proti, nozīme ir visam kuņģa un zarnu traktam, un pagaidām, kamēr šie jautājumi ir pētniecības procesā, ir skaidrs, ka vislielākā nozīmē ir zarnu mikrobiotai - labo un slikto baktēriju, vīrusu un sēnīšu kopumam, kas mājo kuņģa un zarnu traktā. ''Ja mikrobiota nav vesela, arī gļotu slānis ir plānāks. Ir pētījumi, kuros radītas tādas pelītes, kurām kuņģa un zarnu traktā nav nevienas baktērijas, viņām vispār neveidojas gļotu slānis, imūnā sistēma neattīstās - nav gļotādas imunitātes, līdz ar to pelītes dzīvo ļoti īsu mūžu. Varētu teikt, ka viņas jau piedzimst ar caurumotās zarnas sindromu,'' stāsta Vita Skuja.

Baktērijas dzīvo visā kuņģa un zarnu traktā, tomēr lielākā daļa atrodas resnajā zarnā. Ja kaut kādu iemeslu dēļ, piemēram, cukura diabēts, operācijas, stress un tā izraisītas saslimšanas, ir palēnināts kuņģa un zarnu trakta darbības ātrums, baktērijas var pārcelties uz tievo zarnu, kur patērē līdz galam nesašķelto ēdienu, neļauj uzsūkties dzelzij, D vitamīnam un var izraisīt caurumotās zarnas sindromu. To dēvē par tievo zarnu baktēriju pāraugšanas sindromu jeb SIBO.

Caurumotās zarnas sindroms nav iekļauts starptautiskajā slimību klasifikatorā, bet par to tiek rakstīts arvien vairāk zinātnisku publikāciju, jo pētnieki pārliecinās, ka zarnas reaģē uz zarnu mikrobiotas pārmaiņām, kas rezultējas ar samazinātu gļotu slāni, zarnu šūnu sieniņu ciešuma samazināšanos, kam seko sistēmiski metaboli defekti un imūnas izmaiņas - zarnu baktēriju radītie toksīni caur asinsriti nonāk organismā. Tas rada hronisku iekaisumu, kas palielina dažādu saslimšanu - metabolā sindroma, taukainās hepatozes, prediabēta, diabēta, kardiovaskulāro saslimšanu, autoimūno, alerģisko un onkoloģisko slimību - risku.

Diagnosticē ar asins analīzēm un elptestu. Hronisku iekaisumu, kas rodas, kad zarnu baktēriju radītie toksīni caur asinsriti nonāk organismā, nevar diagnosticēt ar paaugstinātu temperatūru, būtisku leikocītu novirzi vai C reaktīvo olbaltumu asins analīzē, kas parasti uzrāda iekaisuma procesu. Ne velti to dēvē par kluso iekaisumu - tas nemanāmi veic savus posta darbus organismā. Daļa ārstu asinīs nosaka interleikīna daudzumu, tas var liecināt par hronisku iekaisumu. Ārstu arsenālā ir vēl kāda diagnostikas metode - ūdeņraža un metāna elptests zarnu mikrobiotas funkciju noteikšanai. Šo izmeklējumu parasti veic, lai izslēgtu vai apstiprinātu tievo zarnu baktēriju pāraugšanas sindromu jeb SIBO. Kā jau minēts, lielākā daļa baktēriju mīt resnajā zarnā, bet ir situācijas, kad baktēriju kopums pārvirzās uz tievās zarnas beigu daļu. Šis elptests ļauj noteikt, kur tieši baktērijas atrodas un vai tiek galā ar savu uzdevumu. Ja tās ir tievajā zarnā, pastāv varbūtība, ka attīstījies caurumotās zarnas sindroms, kas parasti rodas tievās zarnas beigu daļā.

Gastroenteroloģe un iekšķīgo slimību ārste Vita Skuja skaidro, ka, konsultējot pacientus, viņa vispirms pārliecinās, vai pacientam nav kāda būtiska gremošanas orgānu slimība, piemēram, čūlainais kolīts, Krona slimība, celiakija, kuņģa un zarnu trakta onkoloģija, kairinātās zarnas sindroms, alerģija pret kādu no uzturvielām vai to nepanesība, noskaidro, vai viss ir kārtībā ar žultsceļiem un aizkuņģa dziedzeri. Proti, vispirms nepieciešams izslēgt nopietnas kuņģa un zarnu trakta saslimšanas, bet caurumotās zarnas sindroms paliek uz diagnožu izslēgšanas beigām. ''Klīniski par caurumotās zarnas sindromu domāju, ja cilvēkam ir vairākas autoimūnas slimības, kad organisms vēršas pats pret sevi, imūnsistēmas pārmaiņas, izmaiņas uz ādas. Jāņem vērā arī tas, ka pie jebkuras zarnu saslimšanas mikrobiota ir izmainīta, un tas var veicināt caurumotās zarnas sindroma rašanos.''

Kas bojā zarnu sieniņas? Ir virkne faktoru, kas bojā zarnu sieniņas. Piemēram, pie jebkuras zarnu infekcijas veidojas īslaicīgs caurumotās zarnas sindroms. To var izsaukt celiakija, ja lieto kaut minimālu daudzumu glutēna, čūlainais kolīts un Krona slimība. Žultsskābes, kas neizdalās vienmērīgi, arī var kairināt zarnu sieniņas, veicinot to caurlaidību. Arvien vairāk runā par to, ka ne tikai dabīgais emulgators žultsskābe var kairināt zarnu sieniņas, bet to dara arī pārtikas ražošanā izmantotie emulgatori (E471, E473, E475). Un ir pierādījumi, ka iekaisīgas pārmaiņas izraisa slikto baktēriju pārsvars pār labajām mikrobiotā. Zarnu mikrobiotas pārmaiņas novērojamas pie jebkuras hroniskas slimības, kā arī vairāku medikamentu lietošanas.

Šķiedrvielas goda vietā. Lai uzlabotu mikrobiotu, zāles numur viens ir uzturs, ar kura palīdzību zarnu šūnas pašas spēj sevi atjaunot. Lai tas varētu notikt, zarnu šūnām nepieciešams pietiekami liels enerģijas daudzums. Par veselīgu mikrobiotu uzturā rūpējas tieši šķiedrvielas, tāpēc nepieciešams ēst daudz šķiedrvielām bagātu produktu - augļus, dārzeņus un pilngraudu produktus. Jāpatur prātā, ka ir divu veidu šķiedrvielas - šķīstošās un nešķīstošās. Organismam un baktērijām ir nepieciešamas abas, jo nešķīstošās ir kā galdiņš, uz kā baktērijas var nosēsties, savukārt šķīstošās ir barība baktērijām. Tāpēc ļoti vērtīgi ir produkti, kuros ir gan šķīstošās, gan nešķīstošās šķiedrvielas. Taisnības labad jāteic, ka lielākā daļa augļu, dārzeņu un pilngraudu produktu satur abus šos šķiedrvielu veidus. Ir vēl viens šķiedrvielu veids - rezistentā ciete. Arī tā ir šķīstošā šķiedrviela. Rezistento cieti bagātīgi satur zaļi banāni, tā atrodama atsevišķās rīsu un kartupeļu šķirnēs, lēcās un pupiņās.

To iespējams radīt pārtikas pārstrādes procesā, ja produktu sagatavo un pēc tam atdzesē. Piemēram, rezistentā ciete atrodama iepriekšējā dienā vārītos kartupeļos, kas šodien tiek uzcepti; tvaicētos rīsos, kuri vienu reizi jau ir termiski apstrādāti; auzu pārslās, kas apstrādātas ar tvaiku, lai tās varētu saplacināt.

Caurumotās zarnas sindroma ārstēšanai pagaidām zāļu nav. Šobrīd pētniecības procesā ir vairāki medikamenti, kuri iedarbojas uz epitēlijšūnām, tās stiprinot, vai palielina gļotu slāni, bet pagaidām neviens no tiem nav pieejams lietošanai. Tāpēc vienīgais šobrīd pieejamais ārstēšanas veids ir zarnu mikrobiotas uzlabošana. Ieviešot pārmaiņas dzīvesveidā un uzturā, pietiek ar 5-7 dienām, lai pozitīvi ietekmētu zarnu mikrobiotu. Tas saistīts ar zarnu epitēlijšūnu dzīvildzi - tās dzīvo 3-5 dienas. Tomēr ļoti svarīgi zarnas sadziedēt pilnībā, tāpēc iesāktais jāturpina, un par reālām pārmaiņām var runāt ne ātrāk kā pēc 2-3 mēnešiem.

Visu rakstu lasiet žurnāla ''Veselība'' 2022. gada februāra numurā